IZSTĀDES “PODNIECĪBAS TRADĪCIJAS DAUGAVPILS NOVADĀ”ATKLĀŠANA
#latvialithuaniabelarus , #lvltby
Šī gada 13. septembrī plkst. 11:30 Naujenes Novadpētniecības muzejā (Skolas ielā 1, Naujenē) tiks atklāta izstāde “Podniecības tradīcijas Daugavpils novadā”.
IZSTĀDĒ APSKATĀMIE 20 KERAMIKAS TRAUKI IEGĀDĀTI PROJEKTA ENI-LLB-1-216 “SENO AMATU JAUNĀ DZĪVE” IETVAROS
Atklāšanas pasākumā aicināts piedalīties jebkurš interesents.
Podniecība Latvijas teritorijā tika izkopta galvenokārt divos novados – Latgalē un Kurzemē. Taču tikai Latgalē tā saglabājusies līdz mūsu dienām un veido vienu no spilgtākajām tradicionālās kultūras iezīmēm, kura iekļauta Latvijas kultūras kanonā.
Ar podniecību jeb “pūdu grīšanu” nodarbojās apvidos, kur bija pieejams par Latgales zeltu dēvētais māls un malka. Pēc māla saimniecības traukiem bija liels pieprasījums, tāpēc šī amatniecības nozare zemniekiem kļuva par ienesīgu ienākumu avotu, lai uzturētu kuplo saimi.
Sākotnēji ar trauku veidošanu [lipināšanu] nodarbojās sievietes, apdedzinot tos saimniecības pavardos vai krāsnīs. Naujenes pagastā, zem Livonijas ordeņa Dinaburgas mūra pils pamatiem, pirmsvācu laika kultūrslānī vairumā ir atrastas māla trauku lauskas ar švīkātu, gludo un apmesto virsmu.
Х gadsimtā sāka ieviesties podnieka ripa un podniecība kļuva par amatu, kuram pievērsās vīrieši. Veidojās podniecības centri, kuros darbojās podnieki vairākās paaudzēs, pārmantojot amatu no tēva vai kaimiņa. Ar laiku pilnveidojās trauku izgatavošanas tehnoloģija, trauku tipi, formas, ornamentika, parādījās glazūra. Populārs kļuva taisnu un līkloču līniju raksts, kuru ievilka traukam rotējot uz podnieka ripas.
ХIII-XVI gadsimtā saimniecības trauki tika izgatavoti Dinaburgas pils tuvumā esošajās apmetnēs un senpilsētiņā. Vēlāk ar podniecību nodarbojās Juzefovas muižai piederošajos ciemos. 1883. gadā Daugavpils apriņķī darbojās 13 podnieki un 2 podnieku mācekļi. Ar katru gadu podnieku skaits apriņķī pakāpeniski pieauga. Latvijas brīvvalsts laikā to sekmēja Latvijas amatniecības kameras rīkotie podnieku kursi. Pēc Otrā pasaules kara padomju vara centās likvidēt individuālo ražošanu arī amatniecībā. Podnieka darbs tika aplikts ar lielu nodokli un uzskatīts par parazītisku. Tāpēc drīzumā podnieku darbnīcas un cepļi tika apzīmogoti, manta un lopi aprakstīti.
Daugavpilī un novadā keramikas kā tautas mākslas atdzimšana tika panākta tikai ХХ gadsimta 50. – to gadu nogalē, kad pilsētā sev mājvietu atrada tradīcijām bagātās Silajāņu podniecības pārstāvis Staņislavs Vilcāns. Padomju laikos Daugavpils rajona Maļinovkas ciema Kokinos, kolhoza „Znamja Oktjabrja” teritorijā, atradās vienīgais Daugavpils rajona keramikas ceplis, kurā darbojās Tautas daiļamata meistari Vladislavs Vincevičs un Staņislavs Vilcāns juniors. Sākoties 3. Atmodai, Vladislavs Vincevičs nopirka bijušo kolhoza zirgu stalli un turpina izkopt Daugavpils novada podniecības tradīcijas kopā ar dēlu Edvīnu Vinceviču.
Latgales podniecībai raksturīgas divas attīstības līnijas – praktiskā un dekoratīvā. Praktiskā podniecība tika izkopta vairāku tūkstošu gadu garumā, izgatavojot saimniecībai nepieciešamos traukus. Ekspozīcijā šo veidu raksturo tādi saimniecības trauki kā vāraunieks [pods ēdienu vārīšanai, glabāšanai], piena pods [trauks piena uzglabāšanai], pārosis [trauks ēdiena pārnēsāšanai], medaunieks [pods medus, piena produktu, ievārījuma glabāšanai], saimes bļodas, krūzes [trauks šķidrumu glabāšanai].
Dekoratīvai podniecībai jeb „keramikas taisīšanai” pievērsās ХХ gadsimta sākumā. Spilgtākie paraugi ekspozīcijā ir svečturi, svilpaunieki [māla svilpes dzīvnieka, putna, vai mītiskas būtnes veidā], vāzes, alus krūzes, sālstrauki un vazaunīki jeb puķu podi.
Ekspozīcijā ir pārstāvēti XIX gadsimta beigu – ХХ gadsimta 1. puses Latgales podnieku veidotie saimniecības trauki, kurus Naujenes pagasta iedzīvotāji iegādājušies gadatirgos Juzefovā, Višķos, Izvaltā vai no ceļojošiem tirgotājiem. Ir skatāmi padomju laikos tapušie vecmeistara Andreja Paulāna un Latgalē mūsdienās pazīstamu keramiķu Valda Pauliņa, Lilijas Zeiļas, Jura Krompāna un Voldemāra Vogula darbi.
Daugavpils novada Kultūras pārvalde sadarbībā ar Nacionālo Polockas vēstures un kultūras muzeju – rezervātu un Zinātniski pētniecisko kultūras institūciju “Braslavas rajona muzeju apvienība” [Baltkrievija] 2019. gada 18. jūnijā ir uzsākusi projekta ENI – LLB – 1 – 216 “Dvinas / Daugavas ielejas teritorijas iedzīvotāju tradicionālo amata prasmju izpēte, saglabāšana un nodošana nākamajai paaudzei” [akronīms “Seno amatu jaunā dzīve”] realizāciju. Šo projektu Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pārrobežu sadarbības programmas Eiropas kaimiņattiecību instrumenta ietvaros 2014.-2020. gadam finansē Eiropas Savienība. Projekta mērķis ir izpētīt un saglabāt Dvinas/Daugavas ielejas teritorijas iedzīvotāju tradicionālās amatu prasmes un nodot tās nākamajai paaudzei, izmantojot muzeju izglītojošās programmas, radošās darbnīcas, izstādes, kā arī inovatīvas izglītojošas metodes, kuras balstītas tiešā komunikācijā ar vietējiem amatniekiem. Projekta kopējās izmaksas ir 122 258,00 EUR, no kurām Eiropas kaimiņattiecību instrumenta līdzfinansējums ir 90% jeb 110 032,20 EUR, valsts budžeta dotācija ir 2645,35 EUR un Daugavpils novada pašvaldības līdzfinansējums ir 2645,35 EUR. Projekta īstenošanas laiks ir 20 mēneši.
Projekta ietvaros uzmanība tiek pievērsta ne tikai seno amata prasmju pārmantošanai, bet arī ar tām saistītu liecību saglabāšanai, popularizēšanai un unikālu novada kolekciju veidošanai. Projektā iesaistītie muzeji papildina savus krājumus ar Dvinas/ Daugavas ielejai raksturīgiem muzejiskiem, etnogrāfiskiem priekšmetiem, kuri saistīti ar tradicionālo Daugavas ielejas iedzīvotāju nodarbošanos un tādām senajām amatu prasmēm kā klūgu pīšana, aušana, adīšana, podniecība, izšūšana, vilnas velšana, mūzikas instrumentu izgatavošana un kokamatniecība.
“Šī publikācija ir tapusi ar Eiropas Savienības finansiālo atbalstu. Par šīs publikācijas saturu pilnībā ir atbildīga Daugavpils novada Kultūras pārvalde un tas nekādā veidā nevar tikt izmantots, lai atspoguļotu Eiropas Savienības uzskatus”.
