Ekspozīcijas un izstādes

PAMATEKSPOZĪCIJAS 

Mākslas ekspozīcija “Latgales parīziete Valentīna Zeile”

Valentīna Zeile (1937), māksliniece, tēlniece, medaļu mākslas atjaunotāja un pirmās medaļu mākslas izstādes organizatore Padomju Latvijā (1973).

Valentīnas Zeiles dzīves un daiļrades gaitas, līdzīgi burvīgajiem Daugavas ielejas meandriem, metušas divus lokus, no kuriem pirmais sakņojies un guvis spēku Latgalē, Naujenē, bet noslēdzies Rīgā. Otrs aizvilinājis tēlnieci uz sapņu zemi Franciju, Parīzi, kur viņa dzīvo jau vairāk kā 30 gadus.

Mākslas galerijā apskatāmi Valentīnas Zeiles darbi bronzā, kuros sevišķi spilgti izpaužas tēlnieces iezīmīgākās talanta šķautnes. Lielāko daļu eksponātu veido medaļas un plaketes, jo tēlniece ir uzskatāma par vadošo medaļu mākslas meistari bijušajā Padomju Savienībā. Vitrīnās ir apskatāmas medaļu sērijas, kuras veltītas ģimenei, tuviem cilvēkiem, ārstiem, skolotājiem, dzejniekiem, ievērojamiem sabiedriskajiem darbiniekiem. Ceļojumu iespaidi atspoguļoti Čehijai, Francijai un Āzijai veltītos medaļu ciklos. Uzmanību izpelnās vairāki mākslinieces pašportreti. Āfrikas ceļojuma iespaidi atspulgu gūst šai valstij veltītajā skulptūru ciklā. Neeksponētā V.Zeiles kolekcijas daļa glabājas atklātajā mākslas priekšmetu krājumā “Valentīnas Zeiles darbnīca”, kurš ir pieejams muzeja apmeklētākiem.

   

Atklātais mākslas priekšmetu krājums “Valentīnas Zeiles darbnīca”

Valentīna Zeile reiz devusi solījumu, lai kur arī viņai nenāktos dzīvot, viņa vienmēr atgriezīsies dzimtajā pusē ar saviem darbiem. Solījums piepildīts atklātajā mākslas priekšmetu krājumā „Valentīnas Zeiles darbnīca”, kur ir apskatāma un glabājas neeksponētā Valentīnas Zeiles kolekcijas daļa. Kolekciju veido vairāk nekā 6200 priekšmeti, kuri galvenokārt tapuši pirms tēlnieces aizbraukšanas uz Parīzi (1956 – 1982). Atklātā krājuma centrā ir apskatāms Valentīnas Zeiles māsas Ģertrūdes Zeiles dāvinājums – Zeiļu dzimtai piederošie priekšmeti: mātes Aneles Zeiles rokdarbi [sedziņa, cimdi] un tēva Antonija Zeiles izgatavotie un sadzīvē lietotie priekšmeti [galds, grozi, ēvele, āmurs, ciba, veļas dēlis ar vāli]. Katrs priekšmets, kā sava laika liecinieks, atklāj toreizējās iespējas un dzīvesveidu, sniedzot nelielu ieskatu “Jaunkausiņu” mājas ikdienas dzīvē. Izstādē ir apskatāmi arī Antonija Zeiles izgatavotie krusti Sv. Pētera un Pāvela Juzefovas Romas katoļu baznīcai.

 DSC_0836 IMG_0449

Dabas ekspozīcija “SirdsDaugava”

Ekspozīcija „SirdsDaugava” ar mūsdienīgu multimediju risinājumu starpniecību sniedz plašu informāciju par aizsargājamo dabas teritoriju “Augšdaugava” un „Braslavas ezeri” dabas vērtībām. Apmeklētājiem tiek piedāvātas četras Augšdaugavas teritorijas izzināšanas interaktīvās zonas, lai iedarbotos uz apmeklētāja prātu, emocijām un sajūtām, pārvēršot ekspozīcijas apmeklējumu īpašā, neaizmirstamā piedzīvojumā un ceļojumā pa unikālo Augšdaugavas un dabas parka „Daugavas loki” teritorijas floru un faunu. Interaktīvajā stikla sienā var iegūt informāciju par kultūrvēsturisko mantojumu un tūrisma iespējām Daugavpils novadā, spēlēt spēles, krāsot bilžu grāmatu. LED displejā apmeklētājiem tiek piedāvāta virtuālā izstāde par Daugavpils HES celtniecības vēsturi. 3D hologrāfiskajā kubā var iepazīt reto baltlūpas gliemezi un dažādas tauriņu sugas.

   

Vēstures ekspozīcija „Poļu kultūras mantojums Daugavpils novadā”

Daugavpils novada kultūrvide vēsturisko procesu nosacīta ir veidojusies etniski daudzveidīga, kurā viena no lielākajām minoritātēm ir poļi. Izstādē parādīta vienas Daugavpils novada muižas –  Juzefovas muižas –  vēsture, caur kuru izstādes apmeklētāji  var iepazīties ar poļu kultūras mantojumu Daugavpils novadā. Ekspozīciju veido sadzīves priekšmeti, kas raksturo 19. gadsimta otrās puses un 20. gadsimta pirmās puses poļu kultūru, modi un tradīcijas. Mēbeles, Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrikas trauki un smalki izšuvumi, kompozicionāli atspoguļo 20. gadsimta pirmās puses dzīvojamās telpas interjeru. Lielāko daļu apskatāmo eksponātu veido Naujenes bērnu nama dāvināto priekšmetu kolekcija, kā arī Daugavpils novada iedzīvotāju dāvinājumi.

  

Etnogrāfijas ekspozīcija „Turīga zemnieka istaba” 

Eksponētie priekšmeti ir savākti Daugavpils novada teritorijā. Ekspozīcijā „Turīga zemnieka istaba” apskatāms  turīga Latgales zemnieka mājokļa iekārtojums. Priekšmeti raksturo Latgales zemnieka dzīvesveidu, tradīcijas un kultūru 19. gs. beigās un 20. gs. 1. pusē.

 

Etnogrāfijas ekspozīcija “Podniecības tradīcijas Daugavpils novadā”

Latgales podniecībai raksturīgas divas attīstības līnijas – praktiskā un dekoratīvā. Praktiskā podniecība tika izkopta vairāku tūkstošu gadu garumā, izgatavojot saimniecībai nepieciešamos traukus. Ekspozīcijā šo veidu raksturo tādi saimniecības trauki kā vāraunieks [pods ēdienu vārīšanai, glabāšanai], piena pods [trauks piena uzglabāšanai], pārosis [trauks ēdiena pārnēsāšanai], medaunieks [pods medus, piena produktu, ievārījuma glabāšanai], saimes bļodas, krūzes [trauks šķidrumu glabāšanai].

Dekoratīvai podniecībai jeb „keramikas taisīšanai” pievērsās ХХ gadsimta sākumā. Spilgtākie paraugi ekspozīcijā ir svečturi, svilpaunieki [māla svilpes dzīvnieka, putna, vai mītiskas būtnes veidā], vāzes, alus krūzes, sālstrauki un vazaunīki jeb puķu podi.

Ekspozīcijā ir pārstāvēti XIX gadsimta beigu – ХХ gadsimta 1. puses Latgales podnieku veidotie saimniecības trauki, kurus Naujenes pagasta iedzīvotāji iegādājušies gadatirgos Juzefovā, Višķos, Izvaltā vai no ceļojošiem tirgotājiem. Ir skatāmi padomju laikos tapušie vecmeistara Andreja Paulāna un Latgalē mūsdienās pazīstamu keramiķu Valda Pauliņa, Lilijas Zeiļas, Jura Krompāna un Voldemāra Vogula darbi.

Ekspozīcijas  „Slutišķu vecticībnieku lauku sētā” [Naujenes pagasta Slutišķu ciems]

Daugavas ielejas ielokā no ziņkārīgām svešinieku acīm paslēpies Slutišķu vecticībnieku ciems. Mīklains un nezināms. Laiks te ir apstājies kā teju pirms 100 gadiem. „Daugavas loku” putnu balsis vilina burvīgajā dabas skaņu pasaulē, greznie logu rotājumi stāsta par izciliem sava amata meistariem. Ciema centrā  atrodas  muzeja ekspozīcija “Slutišķu vecticībnieku lauku sēta”, kura tika renovēta 2015. gadā pateicoties Daugavpils novada domes un ELFLA atbalstītajam projektam „Vecticībnieku vēsturiskās apbūves atjaunošana un lauksaimniecības kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana Slutišķu sādžā”.

Ekspozīcija atspoguļo Latgales vecticībnieku lauku sētas iekārtojumu – unikālu garīgās un sadzīves kultūras modeli. Tā sastāv no divām daļām: „Vecticībnieku dzīvojamās mājas” un darbarīku kolekcijas „Zirgvilkmes darbarīki Daugavpils novadā”. Abas ekspozīcijas aprīkotas ar LED displejiem, kuros izvietota ekspozīcijas virtuālā daļa. Sētas pagalmā uzstādīti informatīvie stendi apmeklētājiem, kuri sniedz informāciju par Slutišķu sādžu un ekspozīciju.

Ekspozīcijā „Vecticībnieku dzīvojamā māja” ir saglabāts tradicionālais vecticībnieku mājas plānojums: šauras sinces, istaba, kurā apskatāms „sarkanais”, „melnais” stūris (jeb sievu kakts) un „krievu” krāsns, klēts jeb „aukstā istaba”. Blakus „aukstajai istabai” atrodas maltuve, kur ziemā uzglabāja kubulos sālītu speķi, savukārt vasarā saimniecībā neizmantotos darbarīkus (stelles, ratiņus u.c.).

Ekspozīcijā „Zirgvilkmes darbarīki Daugavpils novadā” ir apskatāmi ar zemkopību un lauksaimniecību saistīti muzejiski priekšmeti, galvenokārt zirgvilkmes darbarīki un transporta līdzekļi – darba rati, kamanas, līnijdroška , kuri ir attiecināmi uz 20. gs. 1. pusi un tika izmantoti Daugavpils novada teritorijā.

_DSC0650 _DSC0731

11050105_1021312487887101_2887378188710039308_o  _DSC0749

Ekspozīcijas sētā “Upāni” [Naujenes pagasta Slutišķu ciems]

Vecticībnieku sēta “Upāni”  ir iekārtotas 3 Naujenes Novadpētniecības muzeja ekspozīcijas, kuras tapušas Kultūras ministrijas pārziņā esošā Eiropas Reģionālā attīstības fonda līdzfinansētā projekta “Rīteiropas vētības” ietvaros. Projekta mērķis  ir saglabāt un attīstīt nozīmīgu kultūras un dabas mantojumu Latgalē ar augstu simbolisko vērtību un devumu vietējās, nacionālās un eiropeiskās identitātes stiprināšanai.  Sētas “Upāni” ekspozīciju dizainu ir veidojis dizaina birojs H2E, kurš ar savu darbību ir plaši pazīstams arī ārpus Latvijas. Ekspozīciju satura atslēgas vārdi ir “noslēgtība”, “skarbums”, “pašizolācija”.  Katrā no 3 ekspozīcijām ir definēta sava atmosfēra, kas palīdz izprast noslēgto vecticībnieku kultūru. Sadzīviskie un garīgie aspekti savijās vienā. Sētas ikdienas dzīve ir atspoguļota 3 varoņu – Isaja, Feodosijas un ģimenes mīluļa jēriņa Astītes stāstos.   

Izveidoto ekspozīciju mērķis ir parādīt tautas koka būvniecības prasmes, iepazīstināt ar vecticībnieku nemateriālo un materiālo kultūras mantojumu, ievērojamiem novadniekiem un dzimtu stāstiem, kā arī radīt apmeklētājiem iespēju aktīvi līdzdarboties.

Restaurētajā mājā ir iekārtota ekspozīcija “Lūgšanu istaba”, kura atspoguļo 20. gs. sākuma vecticībnieku dzīvojamās istabas interjeru – “Sarkano stūri”, kurā apskatāmi reliģiskā kulta un sadzīves priekšmeti, “Melno” jeb ķēķa kaktu ar krievu krāsni, plīti un virtuvē izmantojamiem priekšmetiem. Telpas centra ir saimes galds un lauku sētas interjera priekšmeti. 20. gs. sākumā šajā mājā dzīvoja Isaja un Feodosijas Jermolajevu ģimene, un viņu 5 bērni. Istabā saimnieki svētdienās aicināja sādžas iedzīvotājus, visbiežāk  gados vecus, slimus cilvēkus, arī bērnus, kuriem bija grūtības nokļūt līdz attālajam dievnamam uz kopējām lūgšanām. No šejienes arī ekspozīcijas nosaukums “Lūgšanu istaba”.

Restaurētajā šķūnī ir izveidota ekspozīcija „Galdnieka amats Latgalē 20. gadsimta 1. pusē”. Ekspozīcija iekārtota kā mājas saimnieka Isaja darbnīca, kura  iepazīstina ar galdnieka amata prasmēm, izmantotajiem darbarīkiem, parāda kokapstrādes procesu, galdnieka radītos sadzīves priekšmetus un būvdetaļas. Katrs var pamēģināt radoši darboties ar logu būvdetaļām, vienlaikus klausoties Isaja stāstu par galdnieka ikdienu. 

Atjaunotajā kūts ēkā ir iekārtota ekspozīcija “Lopkopība Latgalē 20. gs. 1. pusē”, kuras iepazīstina ar lopkopības īpatnībām un izmantotajiem darbarīkiem. Centrālo vēstījumu veido 19. gs. beigu – 20. gs. 1. puses kūts iekārtojums ar tai raksturīgo  plānojumu. Kūts atmosfēru  un sētā valdošo noskaņu raksturo ģimenes mīluļa jēriņa Astītes stāstījums.

Mūsdienās Slutišķi ir Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas “Augšdaugava” sastāvdaļa. Teritorija ir  iekļauta UNESCO Latvijas nacionālajā sarakstā. Projekts “Rīteiropas vērtības” pavēra Augšdaugavas novada pašvaldībai iespēju uzsākt “Vecticībnieku kultūras mantojuma centra” veidošanu.

IZSTĀDES

Tematiskā Valentīnas Zeiles izstāde no muzeja krājuma “Saruna”

Tematiskajā  V. Zeiles darbu izstāde no muzeja krājuma “SARUNA” ir apskatāms  skulptūru cikls „VELTĪJUMS KRISTUS DZĪVEI”. Ciklu veido 8 reliģiskai tēmai veltīti darbi, 6 no kuriem ir skatāmi izstādē. 2 darbi –  Ādams un Ieva atrodas tēlnieces kolekcijā. Pirmā cikla skulptūra „Ziņa” jeb „Vēstījums” tapa kā pateicība Dievmātei par iespēju pārcelties uz dzīvi Parīzē un par visu, kas tik dāsni tika dots māksliniecei, it īpaši par viņas spējām izteikties mākslā.

„Kopš 1971. gada, kad pirmo reizi nokļuvu Parīzē – pilsētā, kuras simbols ir Dievmātes katedrāle, – visus turpmākos desmit mokošos nostaļģijas pārpilnos gadus, līdz pārcēlos uz dzīvi Francijā, es izmisīgi lūdzos Viņu: „Paņem mani savā pilsētā!” Un vēlāk, kad tas bija noticis, es uzrakstīju Dievmātei pateicības vēstuli, kurā apņēmos veidot Viņas tēlu – kad būšu tam gatava – un dāvināt to Parīzei.” /Valentīna Zeile/

 Ziņa, 2000  ^E56B8C26C7298E427D95B0B260A7AFC427C5C8275B6112DCDC^pimgpsh_fullsize_distr

Izstāde no muzeja krājuma “Dzimtas mantojums”

Izstādē skatāms fotostāsts par unikālo Zeiļu dzimtu, kurā parastu zemnieku ģimenē tika izskolotas 2 talantīgas mākslinieces – Valentīna un Ģertrūde Zeiles. Skatītāju uzrunā 20. gadsimta sākuma fotogrāfijas, kurās ir redzams abu māsu tēvs Antonijs Zeile ar savu māti Magdalēnu Zeili pie dzimtajām mājām „Mazajos Lāčos” Izvaltā. No citas pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu fotogrāfijas noraugās Valentīnas un Ģertrūdes māte Anele Kokina. Daudzās bildēs redzama mazā Valentīna ar māsu Ģertrūdi, vecākiem Antoniju un Aneli Zeilēm Viļušos. Retos kadros iemūžināts vectēvs Ādams Kokins, vectēva sievas māsa Viktorija Surmača, kuru tēlniece Valentīna Zeile sauc par savu vecmāmiņu un velta viņai vienu no saviem pirmajiem darbiem ar tādu pašu nosaukumu „Vecmāmiņa”.

IMG_0123

Izstāde “Naujenes pagasta vēsture”

Izstāde “Naujenes pagasta vēsture” tapusi sadarbībā ar Latvijas Nacionālo vēstures muzeju un Latvijas dzelzceļa vēstures muzeju. 

Naujenes vārds senajās hronikās minēts kā Novene, Nevgin un tā izcelsmi saista ar lietuviešu vārdu Naujas, Naujinis, kas nozīmē jauns. Kopš seniem laikiem šeit -Daugavas labajā krastā atradusies koka pils Novene, vēlāk tās vietā kā novada administratīvais centrs – Ernesta fon Raceburga dibinātā Livonijas ordeņa Dinaburgas pils. Jaunajos laikos par kultūras un sabiedrisko centru kļūst Juzefovas muiža, kurai līdzās bija krogs, baznīca un tirgus placis. 1935. gadā, kad naujenieši pašu rokām uzceļ pašreizējo muzeja ēku – pagasta namu, par pagasta centru kļūst Naujene.

Izstādē apmeklētāji varēs iepazīties ar Naujenes pagasta attīstību no 17. gadsimta līdz 20. gadsimta 2.pusei. Atsevišķi stendi tiks veltīti medicīnas, pagasta valdes, skolu, reliģijas, kā arī Naujenes stacijas vēsturei. Izstādē tiks ieskicēta Pirmā un Otrā pasaules kara notikumu gaitā, kā arī Naujenes pagasta attīstība pēckara posmā. 

 

Izstāde “Rokdarbu tradīcijas Daugavas ielejas teritorijā”

Izstādē apskatāma projektā ENI LLB-1-216 “Seno amatu  jaunā dzīve” iepirktā cimdu, zeķu, segu, jostu un grozu kolekcija, muzeja krājuma priekšmeti, kā arī ekspedīcijā “Etnogrāfiskie raksti un tradicionālās amatu prasmes Daugavas ielejas teritorijā” iegūtie dāvinājumi.

Agrāk ar rokdarbiem sievietes nodarbojušās vakarēšanas laikā. Vakarēšana jeb suprātkas bija sena tautas tradīcija, kad ļaudis vakaros sanāca vienkopus gan pastrādāt, gan atpūsties. Dažreiz tās bija klusas sanākšanas reizes ar stāstiem un apcerējumiem, citreiz jautra laika pavadīšana ar dziesmām, dejām un rotaļām. Vakarēt sanākušās meitenes un sievietes netraucēti veica savus ikdienas darbus – šuva, izšuva, adīja, vērpa, auda un tamborēja. Suprātkas bieži dēvēja par pūra locīšanas vakariem. Neliela daļa no Daugavpils novada rokdarbnieču pielocītā pūra apskatāma izstādē. Vīriešu nodarbošanos suprātku laikā uzskatāmi atspoguļo izstādē skatāmie kokamatniecības priekšmeti – skapis, spogulis, gulta un lāde. Smalko kokgriezumu un mēbeļu detaļu izgatavošana bija ierasta parādība vakarēšanas laikā.

VUOCELE, SĪCEŅŠ, KERZINE I CYTI PYNUMI (VĀCELE, SIEKS, GROZS UN CITI PINUMI)

Daugavpils novadam raksturīgie etnogrāfiskie pinumi izstādē pārstāvēti ar tādiem lauku sētā izmantotiem praktiskiem priekšmetiem kā pundruki [no saknīšu un salmu grīstēm pītie trauki graudu, miltu, putraimu uzglabāšanai], tīnes [trauks ar vāku, beramu produktu vai meitas pūra un svētdienas apģērbu uzglabāšanai], sētuves [sējai izmantojams lēzens grozs, pīts no smalkām koku vai saknīšu sloksnītēm], kartupeļu un zivju grozi, ogu, sēņu un augļu vāceles, zvejnieku murdi, kamoldzijas un rokdarbu grozi, cibas sviesta vai citu ēdamlietu uzglabāšanai un kufors [dienestmeitas ceļa kurvis jeb koferis, mantu uzglabāšanai braucot peļņā]. Greznas ir lielās no saknēm pītās vāceles visdažādākajās formās, kas bija iecienītas vilnas glabāšanai. Pinumi tika plaši izmantoti arī krēslu sēdekļos, kas veidoti no liepu lūkiem vai kārklu klūdziņām, etažerēs u.c. sadzīves mēbelēs. Novietoti zemnieka klētī vai istabā, tie kalpoja arī telpas rotāšanai. Izstādē apskatāmie etnogrāfiskie pinumi izgatavoti no klūgām, saknēm, skaliem, lūkiem un datējami ar 19. gadsimta beigām – 20. gadsimta 1. pusi.

Pakāpeniski attīstoties pinēja amatam, pīšana no praktiskas nodarbes pārtapa tautas mākslā ar savām stila un materiāla iezīmēm. 20. gadsimta 2. pusē saimniecības traukus sāka nomainīt dekoratīvi pinumi, kuros blakus jauniem pīšanas paņēmieniem tika saglabātas novada etnogrāfiskās īpatnības. Pīšanas tradīcijas pārņēma tautas lietišķās mākslas studijas, kurās darbojās vairāki pinēji.  Mūsdienās Daugavpils novadā Višķu pagastā pinumu darināšanas tradīcijas saglabā 2000. gadā izveidotā klūgu pinumu studija „Pūpoli”. 2005. gadā studija „Pūpoli” ieguva Tautas Lietišķās mākslas studijas nosaukumu. 2012. gadā Naujenes Novadpētniecības muzejā tika atvērta studijas filiāle. Studijas dalībnieki no klūgām pin saimniecības traukus, dekorus, rotaslietas un suvenīrus. Katrs darbs ir individuāls un neatkārtojams, turklāt raksturīgs tieši Daugavpils novadam. Izstādē ir apskatāmi 20 studijas dalībnieku darinātie priekšmeti, kuros izmantoti apaļklūgu un sloksnīšu [etnogrāfiskais, mezglu] pinums.

  

Izstāde “ŠUJMAŠĪNA: KUĢĪTIS, SPOLĪTE, ZOBIŅI, MĒLĪTE…” [“Slutišķu vecticībnieku lauku sēta”]

1867. gadā izgudrotājs, mehāniķis un uzņēmējs Īzaks Zingers [1811 – 1875] sāka pārdot un vēlāk arī ražot šujmašīnas Eiropā, aizsākot “Zinger” zīmola globālo izplatību. Šujmašīnas tika ražotas dažādās valstīs. Lielākās rūpnīcas atradās Elizabetportā Ņūdžersijā [ASV] un Claidebenkā [Skotijā].1900. gadā kompānija “Zinger” nopirka zemes gabalu Podoļskā un atvēra pirmo rūpnīcu Krievijas Impērijā. Šajā rūpnīcā ražotas divas senākās [1908, 1911] izstādē apskatāmās rokas šujmašīnas “Zinger”. 1917. gadā uzņēmums “Zinger” iznomāja rūpnīcu Pagaidu valdībai, kura to pēc gada nacionalizēja. Rūpnīca vairākas reizes tika pārdēvēta: tresta “Gosšvejmašina” Podoļskas rūpnīca [Подольский завод треста “Госшвеймашина”,1924], Podoļskas mehāniskā rūpnīca [Подольский механический завод (ПМЗ), 1931], pēc tam par M. I. Kaļiņina vārdā nosaukto šujmašīnu rūpnīcu [Завод швейных машин имени Калинина (ЗиК)]. Izstādē ir plaši pārstāvētas gan rokas, gan kājminamās šujmašīnas, kas ražotas Podoļskā līdz pat 1970. gadu beigām.  Izstādē ir pārstāvētas arī Vācijā un Skotijā ražotās šujmašīnas: rokas šujmašīna “Naumann” ražota 20. gadsimta 30.- 40. gados “Seidel & Naumann” kompānijā Drēzdenē, rokas šujmašīna “Veritas Zickzack 8014/2” ražota ap 1960. – 1970. gadiem kompānijā “VEB Nähmaschinenwerk” Vitenbergā [Vācijas Demokrātiskā Republika], divas rokas šujmašīnas “Singer” ražotas 1908/09 un 1925. gadā “Singer Manufacturing Company” Klaidbenkā. 

Visas izstādē apskatāmas šujmašīnas lietojuši vietējie meistari Naujenes, Biķernieku un Višķu pagastā.

BRĪVDABAS IZSTĀDE  MUZEJA TERITORIJĀ “PERSONĪBU DZĪVESSTĀSTI – 2” [Skolas iela 1, Naujene]

2021. gadā Naujenes Novadpētniecības muzejā tika aizsākts izstāžu cikls “Personību dzīvesstāsti”. Tās ir personības, kam pirmās atmiņas saistās ar Augšdaugavas novadu. Tās ir personības, kas ar talantu, neatlaidību un savu darbu nes Latvijas vārdu tālu pasaulē. Šogad daudziem novadniekiem ir jubilejas gads, par viņiem arī stāsts izstādē “Personību dzīvesstāsti – 2”. Izstāde pieejama apskatei no 4. aprīļa muzeja teritorijā Skolas ielā 1, Naujenē.  Dzejnieka Jāzepa Osmaņa dzimtā vieta ir netālu no Daugavpils – Skrudalienas pagasta Mikitiškos. Dzejnieks atzīst: “Tā ir stipru cilvēku puse, un arī es dzīvē esmu mantojis īpašu Latgales spēku un svētuma apziņu”. Jāzepa Osmaņa dzejoļi, kur dzirkstī labsirdīgs humors, bērnišķīga sirsnība un naivitāte, nereti arī draiskas asprātības tulkoti un lasāmi kirgīzu, ukraiņu, baltkrievu, balkāru, kabardiešu u.c.val.  Mācītājs Broņislavs Kokins, izjūtot aicinājumu kalpot Dievam, 1930. gadā iestājās Katoļu Garīgajā seminārā Rīgā un savu pirmo Svēto Misi celebrēja dzimtajā Jezupovas baznīcā. B. Kokins ir pirmais latvietis, kurš ieguvis doktora grādu Luvēnas universitātē Beļģijā, kas ir viena no vecākajām universitātēm Eiropā. Ikdienas dzīvē viņš bija vienkāršs, iecietīgs un sirsnīgs cilvēks ar bagātu dvēseli, bet par nopelniem baznīcas un skolu darbā viņš apbalvots ar Vatikāna ordeni “Pro ecclesia et Pontifice”. Fotogrāfam Borisam Tarļeckim interese par fotografēšanu aizsākās 13 gadu vecumā, kad māte nopirka pirmo fotoaparātu “Smena-2”. Pirmās fotogrāfijas tapa Daugavas ielejā, kur dzīvoja vecvecāki. Viņa tvertajos mirkļos ir Slutišķu sādžas maģiskā noskaņa, ģimene, kurā valdīja mīlestība un tika ievērotas visas vecticībnieku paražas un tradīcijas, daba un Daugava.  Māksliniece Ģertrūde Zeile savu talantu slīpēja pie portretu meistara V. Kozina, ainavista K. Ubāna, izciliem gleznotājiem un pedagogiem B. Bērziņa, I. Zariņa, E. Iltnera, J. Pauļuka, kuri mācīja vērot notiekošos procesus un saskatīt vērtības. Viņas gleznās ir Latgales zemes krāsu spēks un pašas dzīves izdzīvotais. Ģ. Zeiles darbi eksponēti republikas mākslinieku kopējās izstādēs Rīgā, Maskavā, Rumānijā, Ungārijā, Somijā, ASV u.c. Dzejnieks Putānu Seimaņs dzimis trūcīgā zemnieka ģimenē, pabeidzis tikai Biķernieku divklasīgo t. s. ministrijas skolu, dēvēts par „bādu un nūpuyty dzejnīku”. Viņa dumpinieciskās un asās dzejas rindas, dzejoļus par mīlas pārdzīvojumiem, par dzimtenes dabu, tauta mācījās no galvas, deklamēja strādnieku sapulcēs, ierakstīja atmiņu burtnīcās. Sportists Afanasijs Kuzmins ir titulētākais Latvijas sportists šaušanā, kurš piedalījies 9 Olimpiskajās spēlēs. 1988. gadā Seulas Olimpiskajās spēlēs 41 gadu vecā Afanasija Kuzmina uzstādītais rekords – 698 punkti no 700 iespējamajiem, ir iekļauts Ginesa rekordu grāmatā. Keramiķis V. Vincevičs podnieku tradīcijas iepazinis pie slavenā vecmeistara Polikarpa Vilcāna, taču Daugavpils rajona kolhozā “Znamja Oktjabrja” – vecā kolhoza zirgu stallī, radīja, interpretēja un radoši variēja, kļūstot par vienu no labākajiem tradicionālo saimniecības trauku darinātājiem.  Ar saviem darbiem V. Vincevičs ir  piedalījies lietišķās mākslas izstādēs Latvijā [Rīga, Rēzekne, Daugavpils, Valmiera, Liepāja, Ludza, Jēkabpils] un ārzemēs [Krievija, Francija, Ungārija, Krievija, Bulgārija, Čehoslovākija, Polija, Vācija, Portugāle]. 19 gadu vecumā latviešu jauneklis Staņislavs Kursītis brīvprātīgi pieteicās cara dienestā un pēc Viņa Majestātes Ķeizara kancelejas pārvaldnieka fon Reikes ieteikuma tika uzņemts 9. rezerves kavalērijas pulkā, kļūdams par priekšzīmīgu virsnieku, kas ar visu savu domu asumu un neatlaidību nodevās kara zinātnei. Taču draudzība ar Latgales atmodas aizsācēju brāļu Skrindu ģimeni ir devusi pārliecību, ka latviešu tauta nav mazvērtīgāka par citām tautām un būt nesalaužam savas zemes un brīvas Latvijas patriotam.

BRĪVDABAS IZSTĀDE “SLUTIŠĶI: CILVĒKS, VĒSTURE, DAUGAVA” [Sētas “Upāni” teritorijā, Slutišķi]

No 5. maija Slutišķu sādžā, “Upānu” sētas teritorijā ir apskatāma Naujenes Novadpētniecības muzeja brīvdabas izstāde “Slutišķi: cilvēks, vēsture, Daugava”. Izstādes pamatā ir stāsts par ciema vēsturisko apbūvi, Slutišķu un tuvākās apkārtnes iedzīvotājiem, viņu ikdienu un tradīcijām.  Fotogrāfijās aptverts laika posms no pagājušā gadsimta 1920. gadiem līdz 21. gadsimta sākumam. Izstādē izmantoti muzeja krājuma materiāli un fotogrāfijas no vietējo iedzīvotāju ģimenes albumiem.

“Cilvēka un dabas dzīve Augšdaugavā atgādina lielo esības jēgu – DZĪVOT, kas nozīmē mūžības saudzēšanu un taupīšanu.” /Dainis Īvāns, žurnālists, sabiedrisks darbinieks/

Šeit viss ir Slutišķu saules sasildīts un Daugavas ūdeņu dzīvības pieliets. Cilvēki kopš sendienām te dzīvo ar mīlestību pret Dievu, dabu un savu tuvāko, dzīves skarbo ikdienu pārvarot ar lūgšanu. Strādīgi, godīgi un darbīgi: Jermolajevi, Fedorovi, Timofejevi, Ivanovi, Kuzmini un Urbāni. Visi ir savējie un kaimiņi.  Dzimtas un ģimenes kopības veidotāja, pavarda kūrēja un sargātāja ir sieviete. Lielā krievu krāsns vienmēr izbalināta balta, kur saimniece ikdienā cep maizi, bet Lieldienās magoņmaizi. Sieviete prot vissmalkākos rakstus ieaust linu audeklos un izšūt rušņiku rotājumos. Ik rītu vīri mostas ar gaiļa dziesmu, strīķē izkapti, būvē laivas un ķer samus, baržās ved kokmateriālus un  akmeņus uz Daugavpili, pelnot iztiku visai ģimenei. Svētdienās sādžā valda klusums – visi ceļas agrā rītā un dodas gar Daugavas krastu uz tuvāko lūgšanu namu Pantelišķos.

 

 

Share