Ekspozīcijas un izstādes

MUZEJA PAMATEKSPOZĪCIJAS UN IZSTĀDES [Skolas iela 1, Naujene]

Mākslas ekspozīcija “Latgales parīziete Valentīna Zeile”

Valentīna Zeile (1937), māksliniece, tēlniece, medaļu mākslas atjaunotāja un pirmās medaļu mākslas izstādes organizatore Padomju Latvijā (1973).

Valentīnas Zeiles dzīves un daiļrades gaitas, līdzīgi burvīgajiem Daugavas ielejas meandriem, metušas divus lokus, no kuriem pirmais sakņojies un guvis spēku Latgalē, Naujenē, bet noslēdzies Rīgā. Otrs aizvilinājis tēlnieci uz sapņu zemi Franciju, Parīzi, kur viņa dzīvo jau vairāk kā 30 gadus.

Mākslas galerijā apskatāmi Valentīnas Zeiles darbi bronzā, kuros sevišķi spilgti izpaužas tēlnieces iezīmīgākās talanta šķautnes. Lielāko daļu eksponātu veido medaļas un plaketes, jo tēlniece ir uzskatāma par vadošo medaļu mākslas meistari bijušajā Padomju Savienībā. Vitrīnās ir apskatāmas medaļu sērijas, kuras veltītas ģimenei, tuviem cilvēkiem, ārstiem, skolotājiem, dzejniekiem, ievērojamiem sabiedriskajiem darbiniekiem. Ceļojumu iespaidi atspoguļoti Čehijai, Francijai un Āzijai veltītos medaļu ciklos. Uzmanību izpelnās vairāki mākslinieces pašportreti. Āfrikas ceļojuma iespaidi atspulgu gūst šai valstij veltītajā skulptūru ciklā. Neeksponētā V.Zeiles kolekcijas daļa glabājas atklātajā mākslas priekšmetu krājumā “Valentīnas Zeiles darbnīca”, kurš ir pieejams muzeja apmeklētākiem.

   

Atklātais mākslas priekšmetu krājums “Valentīnas Zeiles darbnīca”

Valentīna Zeile reiz devusi solījumu, lai kur arī viņai nenāktos dzīvot, viņa vienmēr atgriezīsies dzimtajā pusē ar saviem darbiem. Solījums piepildīts atklātajā mākslas priekšmetu krājumā „Valentīnas Zeiles darbnīca”, kur ir apskatāma un glabājas neeksponētā Valentīnas Zeiles kolekcijas daļa. Kolekciju veido vairāk nekā 6200 priekšmeti, kuri galvenokārt tapuši pirms tēlnieces aizbraukšanas uz Parīzi (1956 – 1982). Atklātā krājuma centrā ir apskatāms Valentīnas Zeiles māsas Ģertrūdes Zeiles dāvinājums – Zeiļu dzimtai piederošie priekšmeti: mātes Aneles Zeiles rokdarbi [sedziņa, cimdi] un tēva Antonija Zeiles izgatavotie un sadzīvē lietotie priekšmeti [galds, grozi, ēvele, āmurs, ciba, veļas dēlis ar vāli]. Katrs priekšmets, kā sava laika liecinieks, atklāj toreizējās iespējas un dzīvesveidu, sniedzot nelielu ieskatu “Jaunkausiņu” mājas ikdienas dzīvē. Izstādē ir apskatāmi arī Antonija Zeiles izgatavotie krusti Sv. Pētera un Pāvela Juzefovas Romas katoļu baznīcai.

 DSC_0836 IMG_0449

Dabas ekspozīcija “SirdsDaugava”

Ekspozīcija „SirdsDaugava” sniedz informāciju par aizsargājamo dabas teritoriju “Augšdaugava” un tās dabas vērtībām. Tepat apmeklētājiem tiek piedāvāta virtuālā izstāde par Daugavpils HES celtniecības vēsturi. Ekspozīcijā var iepazīties arī ar Livonijas ordeņa Dinaburgas mūra pils arheoloģiskajā izpētē atrasto senlietu daļu. Paši mazākie apmeklētāji var iejusties arheologu lomā un pamēģināt atrast kādu senlietu paši.

   

Vēstures ekspozīcija „Poļu kultūras mantojums”

Augšdaugavas novada kultūrvide vēsturisko procesu nosacīta ir veidojusies etniski daudzveidīga, kurā viena no lielākajām minoritātēm ir poļi. Izstādē parādīta vienas Augšdaugavas novada muižas – Juzefovas muižas – vēsture, caur kuru izstādes apmeklētāji  var iepazīties ar poļu kultūras mantojumu Augšdaugavas novadā. Ekspozīciju veido sadzīves priekšmeti, kas raksturo 19. gadsimta otrās puses un 20. gadsimta pirmās puses poļu kultūru, modi un tradīcijas. Mēbeles, Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrikas trauki un smalki izšuvumi, kompozicionāli atspoguļo 20. gadsimta pirmās puses dzīvojamās telpas interjeru. Lielāko daļu apskatāmo eksponātu veido Naujenes bērnu nama dāvināto priekšmetu kolekcija, kā arī Augšdaugavas novada iedzīvotāju dāvinājumi.

  

Etnogrāfijas ekspozīcija „Turīga zemnieka istaba” 

Eksponētie priekšmeti ir savākti Augšdaugavas novada teritorijā. Ekspozīcijā „Turīga zemnieka istaba” apskatāms  turīga Latgales zemnieka mājokļa iekārtojums. Priekšmeti raksturo Latgales zemnieka dzīvesveidu, tradīcijas un kultūru 19. gs. beigās un 20. gs. 1. pusē.

 

Etnogrāfijas ekspozīcija “Podniecības tradīcijas Daugavpils novadā”

Latgales podniecībai raksturīgas divas attīstības līnijas – praktiskā un dekoratīvā. Praktiskā podniecība tika izkopta vairāku tūkstošu gadu garumā, izgatavojot saimniecībai nepieciešamos traukus. Ekspozīcijā šo veidu raksturo tādi saimniecības trauki kā vāraunieks [pods ēdienu vārīšanai, glabāšanai], piena pods [trauks piena uzglabāšanai], pārosis [trauks ēdiena pārnēsāšanai], medaunieks [pods medus, piena produktu, ievārījuma glabāšanai], saimes bļodas, krūzes [trauks šķidrumu glabāšanai].

Dekoratīvai podniecībai jeb „keramikas taisīšanai” pievērsās ХХ gadsimta sākumā. Spilgtākie paraugi ekspozīcijā ir svečturi, svilpaunieki [māla svilpes dzīvnieka, putna, vai mītiskas būtnes veidā], vāzes, alus krūzes, sālstrauki un vazaunīki jeb puķu podi.

Ekspozīcijā ir pārstāvēti XIX gadsimta beigu – ХХ gadsimta 1. puses Latgales podnieku veidotie saimniecības trauki, kurus Naujenes pagasta iedzīvotāji iegādājušies gadatirgos Juzefovā, Višķos, Izvaltā vai no ceļojošiem tirgotājiem. Ir skatāmi padomju laikos tapušie vecmeistara Andreja Paulāna un Latgalē mūsdienās pazīstamu keramiķu Valda Pauliņa, Lilijas Zeiļas, Jura Krompāna un Voldemāra Vogula darbi.

Tematiskā Valentīnas Zeiles izstāde no muzeja krājuma “Saruna”

Tematiskajā  V. Zeiles darbu izstāde no muzeja krājuma “SARUNA” ir apskatāms  skulptūru cikls „VELTĪJUMS KRISTUS DZĪVEI”. Ciklu veido 8 reliģiskai tēmai veltīti darbi, 6 no kuriem ir skatāmi izstādē. 2 darbi –  Ādams un Ieva atrodas tēlnieces kolekcijā. Pirmā cikla skulptūra „Ziņa” jeb „Vēstījums” tapa kā pateicība Dievmātei par iespēju pārcelties uz dzīvi Parīzē un par visu, kas tik dāsni tika dots māksliniecei, it īpaši par viņas spējām izteikties mākslā.

„Kopš 1971. gada, kad pirmo reizi nokļuvu Parīzē – pilsētā, kuras simbols ir Dievmātes katedrāle, – visus turpmākos desmit mokošos nostaļģijas pārpilnos gadus, līdz pārcēlos uz dzīvi Francijā, es izmisīgi lūdzos Viņu: „Paņem mani savā pilsētā!” Un vēlāk, kad tas bija noticis, es uzrakstīju Dievmātei pateicības vēstuli, kurā apņēmos veidot Viņas tēlu – kad būšu tam gatava – un dāvināt to Parīzei.” /Valentīna Zeile/

 Ziņa, 2000  ^E56B8C26C7298E427D95B0B260A7AFC427C5C8275B6112DCDC^pimgpsh_fullsize_distr

Izstāde no muzeja krājuma “Dzimtas mantojums”

Izstādē skatāms fotostāsts par unikālo Zeiļu dzimtu, kurā parastu zemnieku ģimenē tika izskolotas 2 talantīgas mākslinieces – Valentīna un Ģertrūde Zeiles. Skatītāju uzrunā 20. gadsimta sākuma fotogrāfijas, kurās ir redzams abu māsu tēvs Antonijs Zeile ar savu māti Magdalēnu Zeili pie dzimtajām mājām „Mazajos Lāčos” Izvaltā. No citas pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu fotogrāfijas noraugās Valentīnas un Ģertrūdes māte Anele Kokina. Daudzās bildēs redzama mazā Valentīna ar māsu Ģertrūdi, vecākiem Antoniju un Aneli Zeilēm Viļušos. Retos kadros iemūžināts vectēvs Ādams Kokins, vectēva sievas māsa Viktorija Surmača, kuru tēlniece Valentīna Zeile sauc par savu vecmāmiņu un velta viņai vienu no saviem pirmajiem darbiem ar tādu pašu nosaukumu „Vecmāmiņa”.

IMG_0123

Izstāde “VALENTĪNA ZEILE UN VIŅAS MŪZAS”

Valentīnas Zeiles modele Izabella deva reiz māksliniecei  jaunu ierosmi: “Ja jau es esmu tava iedvesmotāja – mūza, kādēļ gan neradīt veselu mūzu ciklu?” Šī doma aizrāva mākslinieci un deviņdesmito gadu otrajā pusē viņa uzsāka veidot vairākas figurālas kompozīcijas, apzinoties, ka darbs būs ilgs, laikietilpīgs, sarežģīts un mūzu atveidošanā varēs ielikt visu gadiem krāto pieredzi un zināšanas. Tā 1995. gadā aizsākās darbs pie deviņām sengrieķu mitoloģijas mūzām. Pirmo tēlniece veidoja  kustībā un apvaldīta ekspresijā izteiktu stāvošas sievietes  figūru – dejas mūzu Terpsihoru [1995], kurai sekoja sarežģītas divu figūru kompozīcijas “Eiterpe un Erato” [1998], “Melpomene un  Polihimnija”[1998], “Kalliope un Urānija”  [1999-2000] un “Klio un Talija” [2003]. Mūzu ciklam ir pieskaitāma arī mākslas aizbildņa “Apollona” [2000] skulptūra. Šajā tēlā iemiesojās cits modelis – dienvidnieciski melnīgsnējs jauneklis, Valentīnas Zeiles skolnieks Žeroms Balaī [Jérome Balaÿ]. Veidotais mūzu cikls ir apskatāms muzeja izstādē.

Izstāde “Rokdarbu tradīcijas Daugavas ielejas teritorijā”

Izstādē apskatāma projektā ENI LLB-1-216 “Seno amatu  jaunā dzīve” iepirktā cimdu, zeķu, segu, jostu un grozu kolekcija, muzeja krājuma priekšmeti, kā arī ekspedīcijā “Etnogrāfiskie raksti un tradicionālās amatu prasmes Daugavas ielejas teritorijā” iegūtie dāvinājumi.

Agrāk ar rokdarbiem sievietes nodarbojušās vakarēšanas laikā. Vakarēšana jeb suprātkas bija sena tautas tradīcija, kad ļaudis vakaros sanāca vienkopus gan pastrādāt, gan atpūsties. Dažreiz tās bija klusas sanākšanas reizes ar stāstiem un apcerējumiem, citreiz jautra laika pavadīšana ar dziesmām, dejām un rotaļām. Vakarēt sanākušās meitenes un sievietes netraucēti veica savus ikdienas darbus – šuva, izšuva, adīja, vērpa, auda un tamborēja. Suprātkas bieži dēvēja par pūra locīšanas vakariem. Neliela daļa no Daugavpils novada rokdarbnieču pielocītā pūra apskatāma izstādē. Vīriešu nodarbošanos suprātku laikā uzskatāmi atspoguļo izstādē skatāmie kokamatniecības priekšmeti – skapis, spogulis, gulta un lāde. Smalko kokgriezumu un mēbeļu detaļu izgatavošana bija ierasta parādība vakarēšanas laikā.

Izstāde “VUOCELE, SĪCEŅŠ, KERZINE I CYTI PYNUMI (VĀCELE, SIEKS, GROZS UN CITI PINUMI)”

Augšdaugavas novadam raksturīgie etnogrāfiskie pinumi izstādē pārstāvēti ar tādiem lauku sētā izmantotiem praktiskiem priekšmetiem kā pundruki [no saknīšu un salmu grīstēm pītie trauki graudu, miltu, putraimu uzglabāšanai], tīnes [trauks ar vāku, beramu produktu vai meitas pūra un svētdienas apģērbu uzglabāšanai], sētuves [sējai izmantojams lēzens grozs, pīts no smalkām koku vai saknīšu sloksnītēm], kartupeļu un zivju grozi, ogu, sēņu un augļu vāceles, zvejnieku murdi, kamoldzijas un rokdarbu grozi, cibas sviesta vai citu ēdamlietu uzglabāšanai un kufors [dienestmeitas ceļa kurvis jeb koferis, mantu uzglabāšanai braucot peļņā]. Greznas ir lielās no saknēm pītās vāceles visdažādākajās formās, kas bija iecienītas vilnas glabāšanai. Pinumi tika plaši izmantoti arī krēslu sēdekļos, kas veidoti no liepu lūkiem vai kārklu klūdziņām, etažerēs u.c. sadzīves mēbelēs. Novietoti zemnieka klētī vai istabā, tie kalpoja arī telpas rotāšanai. Izstādē apskatāmie etnogrāfiskie pinumi izgatavoti no klūgām, saknēm, skaliem, lūkiem un datējami ar 19. gadsimta beigām – 20. gadsimta 1. pusi.

Pakāpeniski attīstoties pinēja amatam, pīšana no praktiskas nodarbes pārtapa tautas mākslā ar savām stila un materiāla iezīmēm. 20. gadsimta 2. pusē saimniecības traukus sāka nomainīt dekoratīvi pinumi, kuros blakus jauniem pīšanas paņēmieniem tika saglabātas novada etnogrāfiskās īpatnības. Pīšanas tradīcijas pārņēma tautas lietišķās mākslas studijas, kurās darbojās vairāki pinēji.  Mūsdienās Augšdaugavas novadā Višķu pagastā pinumu darināšanas tradīcijas saglabā 2000. gadā izveidotā klūgu pinumu studija „Pūpoli”. 2005. gadā studija „Pūpoli” ieguva Tautas Lietišķās mākslas studijas nosaukumu. 2012. gadā Naujenes Novadpētniecības muzejā tika atvērta studijas filiāle. Studijas dalībnieki no klūgām pin saimniecības traukus, dekorus, rotaslietas un suvenīrus. Katrs darbs ir individuāls un neatkārtojams, turklāt raksturīgs tieši Daugavpils novadam. Izstādē ir apskatāmi 20 studijas dalībnieku darinātie priekšmeti, kuros izmantoti apaļklūgu un sloksnīšu [etnogrāfiskais, mezglu] pinums.

  

 

Izstāde “Juzefovas stacija: ceļojums laikā”

Izstāde “Juzefovas stacija: ceļojums laikā” ar dažādu personību dzīvesstāstu starpniecību piedāvā ieskatu Naujenes dzelzceļa stacijas vēsturē un dažādos vēstures posmos. Apmeklētājiem ir arī iespēja ielūkoties dažu ceļotāju koferos, kā arī uzzināt kādas mantas tika atrastas vai pazaudētas dzelzceļa stacijās.
1901. gada vasarā, esot meitas Jadvigas gaidībās, stacijas peronā vilcienu gaida muižnieka Bogdana Šahno māsa – pane Elizabete Kevnarska. No Vitebskas 1914. gadā uz Dvinsku dodas sanitārais vilciens. Izbaudīt silto septembra dienu no vagona izkāpj žēlsirdības māsa Jevģēnija Golovina, kurai Dvinskas pilsēta ir militārā dienesta nozīmējuma vieta. 1916. gadā stacijā piestāj vilciens, no kura izkāpj 15. Somijas strēlnieku pulka jefreitors Trifons Ļeonovs Aleksandra dēls. Apsēžoties uz sola, karavīrs atvelk elpu, lai pēc brīža mērotu ceļu līdz dzimtajām mājām Vitebskas guberņas Dvinskas apriņķa Židino sādžā. No amata atstādinātais Naujenes pagasta valdes priekšsēdētājs Jefims Jackevičs 1929. gadā Naujenes stacijā gaida vilcienu, lai dotos uz Daugavpili un stātos Latgales apgabaltiesas priekšā par viltojumiem, kā arī atskaitītos par pagasta budžeta izlietojumu. 1935. gadā, kopā ar akmeņkali Zaharu Mihejevu, stacijā ieradies kaimiņu puika Kaļina, lai saņemtu Naujenes pasta nodaļā vēstuli no mātes radiem un pavērotu garām braucošos vilcienus. Otrā pasaules kara laikā – 1944. gada 27. jūlijā vācu armija spiesta lielā steigā atkāpties no Juzefovas apkārtnes: no Naujenes stacijas prom dodas ešeloni ar ienaidnieka karaspēku un tehniku. Vācu armijas ierindas karavīrs, kājnieks Otto Betlers steigšus kāpj vilcienā, lai pamestu stratēģiski svarīgo punktu – staciju Naujen. 1981. gada pavasarī Vecpils ciema Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāja Anna Bule no Naujenes stacijas dodas pieredzes apmaiņas braucienā uz Maskavas apgabala Ramenskas rajonu, lai apgūtu kolēģu pieredzi padomes darba organizēšanā. 1985. gadā Biķernieku patērētāju biedrība Naujenes stacijā tirgo trikotāžu, importa apavus, audumus, šūšanas piederumus, pat televizorus «Rekord» un veļas mazgājamās mašīnas. Vasaras dienā mazā Taņa atnākusi kopā ar mammu iepirkties. Ikdienā Naujenes stacijā kūsā dzīvība un katrs steidz savās darīšanas.
20. gs. stacija kļūst par nozīmīgu sabiedrisku centru: pasts, telegrāfs, veikali, preču iepirkšanas punkti, laba satiksme ar pilsētu un rajonu. Blakus atrodas pagasta nams, skola un Naujenes pagasta lauksaimnieku biedrības krejotava.
 

MUZEJA PAMATEKSPOZĪCIJAS UN IZSTĀDES SLUTIŠĶOS [Naujenes pagasts, Slutišķu ciems]

Ekspozīcijas  „Slutišķu vecticībnieku lauku sētā” Daugavas ielejas ielokā no ziņkārīgām svešinieku acīm paslēpies Slutišķu vecticībnieku ciems. Mīklains un nezināms. Laiks te ir apstājies kā teju pirms 100 gadiem. „Daugavas loku” putnu balsis vilina burvīgajā dabas skaņu pasaulē, greznie logu rotājumi stāsta par izciliem sava amata meistariem. Ciema centrā  atrodas  muzeja ekspozīcija “Slutišķu vecticībnieku lauku sēta”, kura tika renovēta 2015. gadā pateicoties Daugavpils novada domes un ELFLA atbalstītajam projektam „Vecticībnieku vēsturiskās apbūves atjaunošana un lauksaimniecības kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana Slutišķu sādžā”.

Ekspozīcija atspoguļo Latgales vecticībnieku lauku sētas iekārtojumu – unikālu garīgās un sadzīves kultūras modeli. Tā sastāv no divām daļām: „Vecticībnieku dzīvojamās mājas” un darbarīku kolekcijas „Zirgvilkmes darbarīki Daugavpils novadā”. Abas ekspozīcijas aprīkotas ar LED displejiem, kuros izvietota ekspozīcijas virtuālā daļa. Sētas pagalmā uzstādīti informatīvie stendi apmeklētājiem, kuri sniedz informāciju par Slutišķu sādžu un ekspozīciju.

Ekspozīcijā „Vecticībnieku dzīvojamā māja” ir saglabāts tradicionālais vecticībnieku mājas plānojums: šauras sinces, istaba, kurā apskatāms „sarkanais”, „melnais” stūris (jeb sievu kakts) un „krievu” krāsns, klēts jeb „aukstā istaba”. Blakus „aukstajai istabai” atrodas maltuve, kur ziemā uzglabāja kubulos sālītu speķi, savukārt vasarā saimniecībā neizmantotos darbarīkus (stelles, ratiņus u.c.).

Ekspozīcijā „Zirgvilkmes darbarīki Daugavpils novadā” ir apskatāmi ar zemkopību un lauksaimniecību saistīti muzejiski priekšmeti, galvenokārt zirgvilkmes darbarīki un transporta līdzekļi – darba rati, kamanas, līnijdroška , kuri ir attiecināmi uz 20. gs. 1. pusi un tika izmantoti Daugavpils novada teritorijā.

_DSC0650 _DSC0731

11050105_1021312487887101_2887378188710039308_o  _DSC0749

Ekspozīcijas  “Upānu” sētā [Naujenes pagasta Slutišķu ciems]

Vecticībnieku “Upānu” sētā  ir iekārtotas 3 Naujenes Novadpētniecības muzeja ekspozīcijas, kuras tapušas Kultūras ministrijas pārziņā esošā Eiropas Reģionālā attīstības fonda līdzfinansētā projekta “Rīteiropas vētības” ietvaros. Projekta mērķis  ir saglabāt un attīstīt nozīmīgu kultūras un dabas mantojumu Latgalē ar augstu simbolisko vērtību un devumu vietējās, nacionālās un eiropeiskās identitātes stiprināšanai.  “Upānu” sētas ekspozīciju dizainu ir veidojis dizaina birojs H2E, kurš ar savu darbību ir plaši pazīstams arī ārpus Latvijas. Ekspozīciju satura atslēgas vārdi ir “noslēgtība”, “skarbums”, “pašizolācija”.  Katrā no 3 ekspozīcijām ir definēta sava atmosfēra, kas palīdz izprast noslēgto vecticībnieku kultūru. Sadzīviskie un garīgie aspekti savijās vienā. Sētas ikdienas dzīve ir atspoguļota 3 varoņu – Isaja, Feodosijas un ģimenes mīluļa jēriņa Astītes stāstos.   

Izveidoto ekspozīciju mērķis ir parādīt tautas koka būvniecības prasmes, iepazīstināt ar vecticībnieku nemateriālo un materiālo kultūras mantojumu, ievērojamiem novadniekiem un dzimtu stāstiem, kā arī radīt apmeklētājiem iespēju aktīvi līdzdarboties.

Restaurētajā mājā ir iekārtota ekspozīcija “Lūgšanu istaba”, kura atspoguļo 20. gs. sākuma vecticībnieku dzīvojamās istabas interjeru – “Sarkano stūri”, kurā apskatāmi reliģiskā kulta un sadzīves priekšmeti, “Melno” jeb ķēķa kaktu ar krievu krāsni, plīti un virtuvē izmantojamiem priekšmetiem. Telpas centra ir saimes galds un lauku sētas interjera priekšmeti. 20. gs. sākumā šajā mājā dzīvoja Isaja un Feodosijas Jermolajevu ģimene, un viņu 5 bērni. Istabā saimnieki svētdienās aicināja sādžas iedzīvotājus, visbiežāk  gados vecus, slimus cilvēkus, arī bērnus, kuriem bija grūtības nokļūt līdz attālajam dievnamam uz kopējām lūgšanām. No šejienes arī ekspozīcijas nosaukums “Lūgšanu istaba”.

Restaurētajā šķūnī ir izveidota ekspozīcija „Galdnieka amats Latgalē 20. gadsimta 1. pusē”. Ekspozīcija iekārtota kā mājas saimnieka Isaja darbnīca, kura  iepazīstina ar galdnieka amata prasmēm, izmantotajiem darbarīkiem, parāda kokapstrādes procesu, galdnieka radītos sadzīves priekšmetus un būvdetaļas. Katrs var pamēģināt radoši darboties ar logu būvdetaļām, vienlaikus klausoties Isaja stāstu par galdnieka ikdienu. 

Atjaunotajā kūts ēkā ir iekārtota ekspozīcija “Lopkopība Latgalē 20. gs. 1. pusē”, kuras iepazīstina ar lopkopības īpatnībām un izmantotajiem darbarīkiem. Centrālo vēstījumu veido 19. gs. beigu – 20. gs. 1. puses kūts iekārtojums ar tai raksturīgo  plānojumu. Kūts atmosfēru  un sētā valdošo noskaņu raksturo ģimenes mīluļa jēriņa Astītes stāstījums.

Mūsdienās Slutišķi ir Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas “Augšdaugava” sastāvdaļa. Teritorija ir  iekļauta UNESCO Latvijas nacionālajā sarakstā. Projekts “Rīteiropas vērtības” pavēra Augšdaugavas novada pašvaldībai iespēju uzsākt “Vecticībnieku kultūras mantojuma centra” veidošanu.

Izstāde “Dore, bluķis, strops” Slutišķu vecticībnieku sētā [Naujenes pagasts, Slutišķi]

Cilvēki medu no savvaļas bitēm iegūst jau vismaz 15 tūkstošus gadu, bet kultivēt tās sāka senie ēģiptieši pirms aptuveni 4500 gadiem. Vienkārši stropi un dūmkannas ir atrasti faraona Tutanhamona kapenēs. Vaski lietoti kā sevišķa sastāvdaļa pie līķu iebalzamēšanas. Ņemot tiešu labumu no bitēm, pat bez sevišķas kopšanas un uzraudzības, pirmatnējā biškopība aizsākusies jau sirmā senatnē. Vecās kultūrtautas, kā jūdi, grieķi, romieši, fenikieši, nodarbojušies ar biškopību. Medus minēts visvecākos brahmaņu un budistu rakstos.  Bites, viņu niknuma pēc, Mazāzijā un Spānijā lietojuši karā pret ienaidnieku. Ķīnas jūras laupītāji uzbrukdami metuši ar bitēm pildītus podus uz aplaupāmajiem kuģiem, kur, podiem saplīstot, saniknotās bites uzbrukušas kuģiniekiem. Lai uzzinātu kādam nolūkam tika izmantotas bites zemnieka sētas dravā, kā tika uzturēta bišu drava zemnieka sētā,  ir jādodas apmeklēt izstādi “Dore, bluķis, strops”. 

Izstāde “Vecticībnieku apģērbs Augšdaugavas novada Slutišķos 20. gs. 1. pusē”

Vecticībnieku kopienai raksturīgais konservatīvisms, savā ziņā arī norobežošanās no ārpasaules un lauku darbu specifika – vajadzība brīvi un intensīvi fiziski kustēties dažādos laika apstākļos – ilgstoši noteica nemainīgus zemnieku apģērba darināšanas paņēmienus. Zemnieka apģērbs bija veidots, lai veiktu ikdienas darbus – bija vienkārša piegriezuma, ērts, izturīgs, viegls, pielāgots dažādiem laika apstākļiem un neierobežoja kustības. Gadsimtiem ilgi apģērbs tika darināts mājas apstākļos. Gandrīz katrā Slutišķu ciema sētā bija audējas.  Apģērbu varēja pasūtīt arī pie drēbniekiem [skroderiem, šuvējiem, skraučiem, svačkām]. Blakus Slutišķiem esošajā Židino ciemā 19. gadsimta beigās pasūtījumus no vietējiem iedzīvotājiem pieņēma profesionāla šuvēja un mežģīņu meistare, vecticībniece Jevdokija Petrova. 1908. gadā Naujenes pagasta Gribustu ciemā jau darbojās šūšanas darbnīca, kurā darināja sieviešu apģērbu. Tur arī tika organizēti šūšanas prasmju apguves kursi. 20. gadsimta 30.-jos gados Naujenē aktīvi darbojās Katoļu Jaunatnes biedrība, kas ar Amatniecības kameras atbalstu rīkoja dažādus kursus, tostarp, arī drēbju šūšanasJāatzīmē, ka sākot ar 20. gadsimtu, zemnieki Slutišķu sādžā arvien mazāk lietoja pašaustos audumus un sāka izgatavot apģērbu no rūpnieciski ražota auduma. To sekmēja pilsētas tuvums un peļņā iešana ārpus pastavīgās dzīvesvietas par laukstrādniekiem, darbos uz dzelzceļu būvēm vai meliorācijā. Nozīmīgas izmaiņas Latgales attīstībā radīja dzelzceļa izbūve, kas pavēra pavisam jaunas iespējas tirdzniecībai un ciešāki kļuva pilsētnieku un laucinieku sakari. 20. gadsimta pirmajā pusē Daugavpilī plašā izvēlē varēja iegādāties dažādus rūpnieciski ražotos audumus vai gatavu apģērbu. Līdztekus tradicionālajam apģērbam Slutišķos sāka ienākt pilsētnieku mode. Mājās darināts apģērbs tika kombinēts ar pilsētā pirktiem apģērba gabaliem.

BRĪVDABAS IZSTĀDE “Cilvēku un lietu stāsti” [“Upānu” sētas  teritorijā. Naujenes pagasts, Slutišķi]

Slutišķu sādžā, “Upānu” sētas teritorijā ir apskatāma Naujenes Novadpētniecības muzeja brīvdabas izstāde “Cilvēku un lietu stāsti”.  Izstādes “Cilvēku un lietu stāsti” veidošanā izmantotas fotogrāfijas no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Vēstures departamenta Fotonegatīvu kolekcijas, Naujenes Novadpētniecības muzeja ekspedīciju laikā iegūtās fotogrāfijas, kā arī vēstures liecības no muzeja krājuma.

Izstādes stāstus veido muzeja mutvārdu dzīvesstāstu kolekcijas materiāli, kuri atspoguļo  Augšdaugavas novada vecticībnieku ikdienu un dzīves pieredzi. Tie ir Marijas Tarļeckas, Irīnas Šeršovas, Raidas Sokolovas, Veras Jakimovas, Tatjanas Šapkovas, Borisa Tarļecka, Fedoras Gerasimovas, Kiras Stoļarovas, Vasilisas Pudovkinas, Anfisas Smagares, Matveja un Agripinas Saveļjevu, Jekaterinas Sorokinas, Regīnas Prohovskas, Arkādija Jermolajeva, Inas Ķirničanskas, Anfijas Borovkovas dzīvesstāsti.

Stāsti ietver tradīcijas, kultūras pieredzi, valodu un dzīves izjūtu cilvēka, ģimenes, dzimtas, radu, saimes, sava ciema un novada robežās. Tieši cilvēka dzīvesstāsts kā vēstures avots visprecīzāk atklāj sava laikmeta dažādās šķautnes un piešķir personisku, dziļi niansētu, smalku emocionālo raksturojumu. Izstādē to akcentē arī teicēju teksti oriģinālvalodā, saglabājot vecticībnieku kultūrai raksturīgo izteiksmes formu un īpatnības.

Izstādē caur cilvēku dzīvesstāstiem, atmiņām un sadzīves lietām iepazīstam pagājušā gadsimta ikdienas dzīvi:

… bezrūpīgā bērnība, kas ar katru soli ievada lielajā pieaugušo dzīvē un darbā…

… tad nāk jaunības gadi ar ticību dzīvei un mīlestības vitālo spēku…

… darbs un dievbijība mijas ar gandrīz nemainīgu sadzīves un dabas noteikto ikdienas kārtību, kurā laiks atvēlēts gan darbam, gan priekam, gan Dievam …

… saimes dzīve rit saticībā un te ir kaimiņi, kas pasniedz izpalīdzīgu roku ikdienas darbos un tiekas svētdienās draudzīgās sarunās …

… dzīves godi un lielākie svētki – Lieldienas, Vasarsvētki, Ziemassvētki – ikdienas ierastajā ritmā iemirdzas koši – ar jautrību, ar bagātīgu svētku galdu un kopā būšanu…

Izstāde tapusi pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda  atbalstītajam projektam “VIII Latgales stāstnieku festivāls “Omotu stuosti”.

 

 

Share