2024. GADĀ VALENTĪNAI ZEILEI APRIT 87!
Naujenes Novadpētniecības muzejs piedāvā iepazīt izcilās novadnieces biogrāfiju un apmeklēt muzeju, lai klātienē iepazītu novadniecei veltītās ekspozīcijas un izstādes.
1937. gada 13. maijā Naujenes pagasta Viļušu ciemā Jaunkausiņu mājās nāca pasaulē meitene, kurai tika dots skanīgs vārds Valentīna. Meitene bērnību pavadīja krāšņajos Daugavas krastos iepazīstot un iemīlot dabas un mākslas valdzinošo pasauli. Mākslas mīlestību meitene guva no tēva Antonija Zeiles, kas vaļasbrīžos nodarbojās ar dekoratīvo koktēlniecību un mātes jaunākās māsas Veronikas Kokinas, kura kļuva par pirmo skolotāju. Tā aizsākās ceļš uz lielo mākslu un, vērojot ar parasto zīmuli zīmētos tantes Veriņas dabas skatus un puķes, nemanot, neapzināti tika apgūta mākslas ābece. „Izaugu, apbrīnodama tantes Veriņas mākslu, man šaubu nebija – tas būs arī mans ceļš”.
Pēc Lāču septiņgadīgās skolas absolvēšanas [1952] Valentīna Zeile iestājās Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratīvās tēlniecības nodaļā [1952 – 1957]. Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas pasniedzēji Elvīra Leimane, Līze Dzegūze, Leons Tomašickis, Ojārs Siliņš un Eduards Klēbahs deva labu profesionālo pamatu un studijas tika turpinātas Latvijas PSR Valsts mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļā [1957 – 1962]. Studējot pie latviešu tēlniecības vecmeistariem Kārļa Zemdegas, Emīla Meldera un Teodora Zaļkalna [Antuāna Burdela un Ogista Rodena audzēkņa] pastarpināti tika apgūta arī Parīzes mākslas skola.
Vecāku mājās Viļušos no Latgales māla tapa pirmais patstāvīgais darbs – portrets „Vecmāmiņa” [1958]. Pēc Mākslas akadēmijas absolvēšanas V. Zeile strādāja kā māksliniece rūpnīcas „Straume” konstruēšanas birojā. No 1954. gada viņa darbojās galvenokārt stājtēlniecībā, bet kopš 1964. gada pievērsās medaļu mākslai un 1965. gadā tapa pirmais medaļu cikls „Tautas keramiķi”, kam sekoja medaļu cikli „Māksla pieder tautai” „Ļeņins – cilvēks” un „Padomju Uzbekija” [1969]. Kopš 1966. gada V.Zeile kļuva par Mākslinieku savienības biedri. 1972. gadā Valentīna Zeile tika izvirzīta par kandidāti apbalvošanai ar Latvijas Ļeņina komjaunatnes prēmiju par 1970. gada personālajā izstādē eksponēto skulptūru, medaļu un plakātu radīšanu.
Septiņdesmitajos gados un astoņdesmito gadu sākumā Valentīna Zeile bija spilgta personība Latvijas PSR tēlotājmākslā. Vecdaugavā bija iekārtota lieliska darbnīca un izstāžu zāle, māksliniece intensīvi strādāja un saņēma valsts pasūtījumus, mākslas darbi tika augstu novērtēti. Daudzveidīga bija viņas mākslinieciskā valoda – stājglezniecība, memoriālā skulptūra, mazo formu plastika, medaļas. Taču toreizējā „sociālistiskā reālisma” rāmji ļoti ātri kļuva šauri talantīgajai un temperamentīgajai māksliniecei. Ar draugu palīdzību viņa meklēja un atrada izeju ārpus „dzelzs aizkara”.
Par pagriezienpunktu biogrāfijā kļuva 1971. gads, kad ceļojuma laikā radās iespēja iepazīt Parīzi. V. Zeile atzīst: „Francija ir ierakstīta manā liktenī. Parīze kā iepriekš nolemta pilsēta”. Turpmākos desmit gadus māksliniece „būvēja tiltu uz Parīzi”, atrazdama līdzekli pret Francijas nostaļģiju dzejā un jaunu draugu lokā: Maskavā V.Zeile iepazīstas ar franču mīmu, akadēmiķi Marselu Marso [1973], Rīgā ar franču šansona izpildītāju Rožē Varnē [1974]
1981. gadā Valentīna Zeile apprecējās ar francūzi Morisu Surribas un 1982. gadā pārcēlās uz dzīvi Francijā, pirmos divus gadus pavadot Marseļā. 1989. gadā māksliniece ieguva Francijas pilsonību. 1982. gadā, aizbraukdama uz dzīvi Parīzē, māksliniece aiz sevis atstāja atzinību, slavas auru un simtiem darbu. Pēc pārcelšanās uz dzīvi Parīzē, Padomju Savienībā viņa kļuva par persona non grata. Mākslinieces darbi tika noglabāti uzticama drauga pagrabā līdz pēc 24 gadiem nonāca dzimtajā pusē – Naujenes Novadpētniecības muzejā.
Dzīvodama Parīzē māksliniece turpināja Rīgā aizsākto darbu – pasaules kultūras un sabiedrisko darbinieku portretu sēriju un atklāja sev arī zīmējuma un pasteļa burvīgumu. Tika realizēti Parīzes Monētu nama pasūtījumi ievērojamu personību portretu sērijai [Īvs Kerglēns, Renē Klemens, Andrejs Tarkovskis, Aleksandrs Dovženko, Andress Segovia, Seržs Geinsbūrs, Mstislavs Rostropovičs, Andžejs Vajda]. Māksliniece pievērsās grafiskajai mākslai un glezniecībai – civilizācijas neskartām dabas ainavām Korsikā, miglainajā Albionā vai mākoņu apmirdzētā Bretaņā.
Tieši Parīzē V.Zeile izjūt cik nepilnīga ir viņas medaļu mākslas tehnika, tāpēc no 1985. – 1992. gadam papildina savu meistarību pie akadēmiķa, Parīzes Mākslas institūta locekļa, viena no spēcīgākajiem franču medaļu māksliniekiem Raimonda Korbēna un kļūst par vienīgo viņa medaļu mākslas tradīciju turpinātāju. Izturot daudzkārtējus konkursus vietējo pasniedzēju vidū Valentīna Zeile ieguva zīmēšanas pasniedzējas vietu Parīzes pilsētas organizētajos kursos [1987]. 1992. gadā māksliniece uzsāka mācīt privātaudzēkņus savā darbnīcā Monmartrā, pasniedzot tēlniecību, zīmēšanu un medaļu mākslu šo gadu laikā vairāk kā 250 skolēniem un izaudzinot 20 profesionālus tēlniekus.
Mākslinieces devums ir nenovērtējams: veidojusi vairāk kā 150 portretus un skulptūras, kā arī vismaz 200 medaļas un plaketes. Darbi eksponēti vairāk kā 80 Latvijas PSR un vissavienības izstādēs, kā arī ārzemēs [Bulgārijā, Čehoslovākijā, Kubā, Polijā, Ungārijā, Norvēģijā, Francijā un citur].
Realizēts VKKF atbalstīts projekts- ārpusmuzeja biogrāfiskā izstāde. vairāk informācijas šeit http://naujenesmuzejs.lv/naujenes-novadpetniecibas-muzeja-realizets-vkkf-atbalstitais-projekts/
